On how I fell in love with Budapest in seven hours and the odd feeling of being a student...
Ja staigā pa Budapeštu 7 stundas no vietas, var nonākt pie šādiem - tādiem secinājumiem.
Piemēram - ka visas mājas ir tādas..resnas, ka filma "Motociklu vasara" nav tikusi uzņemta pareizajā valstī - tai noteikti bija jātiek uzņemtai Ungārijā, ka rieksti var izskatīties biedējoši, ka Ungāri ir tikai pa pusei komercializējušies, jo kamēr pie vienas ieejas vīna festivālā ir jāmksā, apejot apkārt mājai, tajā var iekļūt par velti. Ne mazāk svarīgas ir zināšanas par to, ka gadījumā, ja tu nenopērc biļeti autobusā vai metro un tevi pieķer - jāmaksā 5800 forintu (daliet ar 4 un noņemiet divas nulles), BET, tos samaksājot, tev vēl arī iedod trīs dienu biļeti, kas tik un tā maksā 5800. Mieru, tikai mieru - satraukumam nav pamata - mani nepieķēra, to 
tikko uzzināju no puiša, kurš sēž un klabina mazos, melnos taustiņus man blakus. Vienvārdsakot - šī diena bija 
izdevusies - laukā bija karsts, mēs bijām apņēmības pilnas pastaigāties, uzkāpām visos kalnos, atradām kino un ar prieku secinājām, ka tas ir lētāks kā Rīgā, trāpījāmies vīna festivāla noslēgumā, apēdām piknikā pēdējo rupjmaizi, toties kā mēs to darījām - sēžot zālītē! Šī ir lieliska pilsēta - dzīvelīga, daudz mazāk satraukta kā Rīga (ir pat tāds mākslas darbs - peldoša statuja, kura veltīta jautājumam: are we still able to stop and meditate?)
Vienīgā nelielā problēma slēpjas apstāklī, ka ungāru valoda pašreiz...neuzrunā. Bet.. es veidoju mazu vārdnīciņu. Piemēram, šodien tai pievienojās alus un vīns. Attiecīgi sör un bor. Manuprāt, tas nav slikts sākums.
Jūs, iespējams, jautāsit, kā es jūtos, beidzot būdama "tikai students". Iespējams, ka tuvākajās dienās es spēšu šīs dīvainās sajūtas ietvert precīzos vārdos. Pašreiz tie nedodas rokās. Tomēr viena formulējama doma no šodienas ir. Par asu apzināšanos, domājot par atšķirību starp to vecumu, kas ierakstīts manā pasē un to, kas manās sajūtās. Papildinajums - visdivainakais ir tas, ka, atrodoties visu dienu skola NAV jajutas vainigam : )
PS. Arī mana ierašanās uzskatāma par ļoti, ļoti veiksmīgu. Es ne tikai neko nenokavēju, ar mani arī nekas neatgadījās (nekādu kailu sieviešu autobusos, nekādu viesuļvētru Hjūstonā u.tml.) - aviokompānija arī apžēlojās un ļāva man atvest 30 kg mantu, ieskaitot grāmatas. Laikam jau tādēļ, ka puse no lidmašīnas pasažieriem ir studenti, kuru maksātspēja varētu būt apšaubāma.
Viszontlátásra!
Ja staigā pa Budapeštu 7 stundas no vietas, var nonākt pie šādiem - tādiem secinājumiem.
Piemēram - ka visas mājas ir tādas..resnas, ka filma "Motociklu vasara" nav tikusi uzņemta pareizajā valstī - tai noteikti bija jātiek uzņemtai Ungārijā, ka rieksti var izskatīties biedējoši, ka Ungāri ir tikai pa pusei komercializējušies, jo kamēr pie vienas ieejas vīna festivālā ir jāmksā, apejot apkārt mājai, tajā var iekļūt par velti. Ne mazāk svarīgas ir zināšanas par to, ka gadījumā, ja tu nenopērc biļeti autobusā vai metro un tevi pieķer - jāmaksā 5800 forintu (daliet ar 4 un noņemiet divas nulles), BET, tos samaksājot, tev vēl arī iedod trīs dienu biļeti, kas tik un tā maksā 5800. Mieru, tikai mieru - satraukumam nav pamata - mani nepieķēra, to 
tikko uzzināju no puiša, kurš sēž un klabina mazos, melnos taustiņus man blakus. Vienvārdsakot - šī diena bija 
izdevusies - laukā bija karsts, mēs bijām apņēmības pilnas pastaigāties, uzkāpām visos kalnos, atradām kino un ar prieku secinājām, ka tas ir lētāks kā Rīgā, trāpījāmies vīna festivāla noslēgumā, apēdām piknikā pēdējo rupjmaizi, toties kā mēs to darījām - sēžot zālītē! Šī ir lieliska pilsēta - dzīvelīga, daudz mazāk satraukta kā Rīga (ir pat tāds mākslas darbs - peldoša statuja, kura veltīta jautājumam: are we still able to stop and meditate?)
Vienīgā nelielā problēma slēpjas apstāklī, ka ungāru valoda pašreiz...neuzrunā. Bet.. es veidoju mazu vārdnīciņu. Piemēram, šodien tai pievienojās alus un vīns. Attiecīgi sör un bor. Manuprāt, tas nav slikts sākums.Jūs, iespējams, jautāsit, kā es jūtos, beidzot būdama "tikai students". Iespējams, ka tuvākajās dienās es spēšu šīs dīvainās sajūtas ietvert precīzos vārdos. Pašreiz tie nedodas rokās. Tomēr viena formulējama doma no šodienas ir. Par asu apzināšanos, domājot par atšķirību starp to vecumu, kas ierakstīts manā pasē un to, kas manās sajūtās. Papildinajums - visdivainakais ir tas, ka, atrodoties visu dienu skola NAV jajutas vainigam : )
Viszontlátásra!
Comments