Skip to main content

Posts

Showing posts from 2009

Наличные везете?

Dušanbe lidosta, 5:45 no rīta. Pēc relaksētas drošības pārbaudes es nonāku pie galdiņa aiz kura sēž kungs, kuram ir visai neskaidras funkcijas. Es teiktu spiegs? Viņa vienīgais mērķis ir noskaidrot, ko es darīju šai valstī? Tērpts diezgan nepatīkami pelēki zilas krāsas formas tērpā, kuru rotā uzraksti, kuri man, protams, tā arī paliek nesaprotami, omulīgais kungs visu manis stāstīto pieraksta vienkāršā kladītē. - "Тааак", viņš gari novelk un jautā,"а наличные какие то везете? Доллары, Евро есть у вас?" - "Да", saku viņam vaļsirdīgi , "у меня тут осталось триста с чем то самони, которых я не успела поменять". Tie 300 - 400 samoni ir aptuveni 35-40 latu, kurus es, neapjaušot vietējās cenas, izņēmu no bankomāta un kas daudziem šeit ir mēneša alga. - "Да вы что?", pārsteigts iesaucas mans spiegs ,"Что же вы с ними делать то будете? Перегарите (??). Давайте мне, я схожу и поменяю! Там же 80 долларов, что ли получается?" Tādu paš...

Колхоз "Россия"

Gara, zilganas lētu Ķīnā ražotu ekonomisko spuldžu zilganās gaismas pielieta iela. Tai abās pusēs baltas vienstāvu ēkas un tām pieguļošas baltas sētas. Gandrīz nevienai nav logu, kuri iziet uz ielu. Tas man atgādina grāmatu, kuru pašreiz lasu. Par mazu Irākas ciemu, kurā nevienai mājai nav logu uz ielu, lai saglabātu sieviešu privātumu. Sievietes tomēr ir attapīgas un dažādu apsvērumu vadītas izrubina māla sienās mazus skatāmcaurumiņus "ērtā acu augstumā". Reizumis pārādās kāda auto darbnīca un pēc laika mēs apstājamies pie kafejnīcu rindas. Sen nestrādājošas un aplauztas neona gaismas, šašlika smarža gaisā, virs durvīm karājas milzīgs kalnu kazas galvaskauss, kuru rotā iespaidīgi ragi. Bakha aizskrien, jau kuro reizi, paskatīties, vai ir plovs. Es vēl joprojām nesaprotu, kā tā var būt, ka, ja ir ēstuve valstī, kur plovs ir liela lieta, ēstuvē, kura, turklāt, ir plaši zināma ar savu plovu, šīs lietas varētu nebūt? Bakha atgriežas priecīgs. Plovs ir!! Par šo vietu, ko tautā d...

Austrumu ofisu specifika

Bērnībā ne tikai zāle bija zaļāka un debesis zilākas, bērnībā arī citroni bija, smaržoja un garšoja savādāk. Atcerieties? Tie bija skaisti, precīzas iegarenas formas un koša cāļa dzeltenumā ar gludu un plānu miziņu, un dzirkstošu smaržu. Reizēm pie kātiņa bija aizķērusies skaista lapiņa. Man vienmēr ir licies, ka tā ir kraukšķīga, bet kraušķīga tā ir tikai manderīniem mūsdienu lielveikalos. Te es ieraudzīju tieši tādu citronu, daudz, daudz šādu citronu, dzeltenus kā saule un smaržojošus tā... kā smaržoja citrons pie tējas tais rītos, kad es vēl devos uz bērnudārzu. Tādus te labrāt liek pie tējas un to piedāvā vienmēr un visur. Kafiju gan nepiedāvā gandrīz nekad, bet, ja piedāvātu, tā būtu šķīstošā kafija. Mana teorija: iespējams, tas tādēļ, ka tajik it kā esot cēlies no vārda ne-turks, ja būtu turks, tad noteikti piedāvātu īstu, biezu, melnu, saldu kafiju. Teorētiski. Bet patiesībā man liekas, ka tēja padara lietas vienkāršākas, kāmēr kafija sarunu tā kā samudžina, tā kā sarežģī. Varb...

Dušanbe migla

Prezidentam šeit ir piecas vai sešas, nu jau man sajucis, rezidences. Pa vienai katrā reģionā, viena pilsētas centrā, viena piepilsētā - kalnos. Pēdējo par saviem līdzekļiem uzcēla un valsts priekšniekam pirms pāris gadiem uzdāvināja valsts bankas prezidents. Tāds neliels namiņš. Patiesībā samērā nelielu (salīdzinot ar citām rezidencēm) namiņu komplekss, kas izskatās kā Rundāles pils zelta zāle, kas izgriezta no pils korupusa, ietupināta kalnos un klonēta trīs reizes. Jaunākais guvums ir jaunā prezidenta administrācijas ēka aptuvni divu gaismas piļu tilpumā un 2/3 Tadžmahala lielumā. Ietupināta milzīga parka vidū un apjozta ar greznu žogu, tā, vēl neatvērta, rūpējas par vienu no retajām labi apgaismotajām ielām pilsētas centrā un šķiet pilnīgi ārpasaulīga īpaši tad, kad uzzinu, ka 65% cilvēku šeit dzīvo zem nabadzības sliekšņa, turklāt no VISIEM, pat mošejās, tiek vākta nauda jauna HES būvniecībai – no katras mošejas jāsavāc pa 5000 somoniem (kādi 600 lati) un tas nav nekāds nieks...

Laiks un Laicīgums

Kāds man pirmajā dienā ieteica aizmirst par laiku. Vietējie nedomājot tādās kategorijās kā "ierasties noteiktajā laikā". Es relaksējos un arī mēģinu nedomāt tādās kategorijās kā laicīgums, jo tā arī ir - viņa te nav. Arī šodien pieslējos rīta agrumā, lai dotos uz tikšanos 10 am un bez desmit minūtēm desmitos šī tikšanās tika pārcelta uz "aptuveni 1.30". Laukā līst. Es sēžu savā mazajā "ofisā" un klausos ziņas persiešu valodā, jo lietus laikā te visi satelīta kanāli iestrēgst (BBC, CNN, un vācu ziņām skaņas vispār nekad nav bijis:), tādēļ nākas skatīties/klausīties vai nu krievu, vai arābu, vai persiešu valodu, vai kundzīšu sasaukšanos gaitenī. Šim rītam izvēlējos pirmspēdējo.

Stāsts par nopirktajām galošām

“ А вы нехотите поехат на рынок, пока тут участники в групах работают до пол третего? ”, ar šādu jautājumu pie mums šodien semināra pēdējās dienas vidū, ēdot pusdienas, vērsās šī pasākuma koordinators. Hm. Mēs, īpaši jau kolēģis, kurš rīt 5 am dodas mājup, šādu ideju sākām nopietni apsvērt. Es, protams, galvenokārt dēļ tām galošām:) Kāmēr mēs apsvērām jautājumu par atbildības un pienākuma sajūtu un Igora vēlmi tomēr nokļūt tirgū, otrs mans līdzbiedrs - Valentīns no Kirgīzijas jeb tepat otrpus kalnam, kā viņš pats saka - teicās palikt, ja nu gadījumā kādam rodas jautājumi. Tā nu mēs mūsu pavadoņa un šofera gādīgā vadībā, un baudīdami jauki pavasarīgo laiku, devāmies uz tirgu. E s tiešām nopirku galošas, tādejādi kļūstot laikam par pirmo un vienīgo viesi, kura vienīgā īpašā vēlme bijusi tieši šāda - atgriezties tirgū un nopirkt galošas. Tirgus, visā tā raibumā, ir ne-Dušanbe pasaule, visu reģionu un cilvēku raibums, un uz krievu valodas palīdzīgumu tur nevar un nevajag cerēt. Tād...

Stāsts par nenopirktajām galošām

Atvēru acis un redzēju, ka laukā spīd saule. Kalni! Kalni! Mana pirmā doma, un es steidzos pie loga, lai saprastu, vai es tiešām varu redzēt kalnus. Un tur viņi bija. Kalni Austrumos ir par pakāpi vairāk kalni kā, piemēram, Alpi. Katrā ziņā man. Pieceļos, sataisos un gaidu, kad man zvanīs. Beidzot Bakha man zvana un saka, ka ir klāt. Stundu vēlāk kā teikts un es klusībā zūdos, ka varēju šo stundu vēl pagulēt, bet mierinu sevi ar domu, ka darba dienās man tik un tā būs jāslejas augšā 4:30 pēc Latvijas laika. Iekāpju auto un jautāju, kas mums šodien plānā – atmiņā palicis, ka vakar ar Manucherhru (organizatoru) runājām, ka jāsatiekas un jāpārrunā, kas notiks pirmdien. Esmu pārsteigta, kad uz manu jautājumu “ какой у нас сегодня план? ” Bakha man atbild “ рынок ”. Tirgus un kalni - divas (vienīgās) vietas, kurās es biju izteikusi vēlmi nokļūt. Tirgus esot mazs. It kā. Un tomēr jau no tālienes var saprast, ka šai vietā notiek kaut kas ar tirdzniecību saistīts. Uz ielām ir daudz...

Kalni ar ego

Šodien beidzot atkāpās mākoņi un es ieraudzīju, kas notiek aiz mana loga. Tagad es aizkarus ciet vairs netaisīšu! Protams, ka kalniem ir pārāk liels ego, lai satilpinātu to šādā mazā, nožēlojamā telefona fotogrāfijā, un tomēr..

Восток - дело тонкое

4.05 a.m. nolaižamies Dušanbe, pa ceļam izlaužoties cauri sniega vētrai kaut kur virs kalniem. Touch base un mūsu dzelzs putns tiek aizvilkts uz termināla pusi, kur pēc desmit minūšu gaidīšanas pilots mums žēli atvainojas un paziņo, ka tā nu esot, ka vietējie nespējot sagādāt trepes, lai mēs no lidmašīnas vrētu izkļūt un ka tas varētu vēl prasīt “tādu laiciņu…2 -3 minūtes”. Protams, ka nebija nekādas 2-3 minūtes, bet visas desmit, kurās tomēr varēju netraucēti priecāties par uzrakstu “Душанбе” , kas rotājās uz termināla mājas – īsts šedevrs ar vecu krievu filmu pieskaņu a la “Восток дело тонкое”. Lidlauks ir tumšs un mūsu lidmašīnai apkārt stāv vīri, kas izskatās pēc slepenā dienesta, apsardzes, vai abu divu krustojuma. Terminālī ir gaišs un teminālī valda haoss. Mans prieks par to, ka esmu rindā viena no pirmajām, beidzas brīdī, kad ieraugu atveramies konsulārā ofisa durvis. Sasodītā kārtā man, protams, ir nepieciešama Tadžikijas vīza un tas tik pat sasodītā kārtā nozīmē zaudēt s...