Гном Небесный

"Пятница?", es testēju uz vietējiem savas no grāmatām iegūtās zināšanas par Dušanbe, vai tā tulkojas pilsētas vārds?  "Понедельник! Какое глупое название", un mēs aizrunājamies līdz aizbraukšanai. Es sāku runāt par vāciešiem, kuriem pie Dušanbe savulaik bija vesels ciems (tiesa, kā man norāda, 40to gadu beigās arī pati Dušanbe nebija nekas daudz vairāk kā paliels ciems ar vienu ielu, uz kuras tad tagad arī sēžam. (To no 4 kišlakiem , kuriem pagadījies atrasties stratēģiskā vietā, un viena lielāka tirgus par savu bāzi pārvērta boļševiki). Viņi man stāsta par visiem pārējiem.  "Es šai mājā dzīvoju jau no 70tajiem, kad to uzcēla", kolēģis stāsta un rāda uz kokos ieaugušu pelēku un neglītu 70to gadu trīsstāvu blokmāju pašā pilsētas centrā.  Kādreiz viņa mājā esot dzīvojuši 30 dažādu tautību cilvēki un tad Dušanbe kādam pajautāt, kāda ir viņa tautība,  ticis uzskatīts par milzīgu nelaipnību. Igauņi, čečeni, krievi, vācieši, armēņi, poļi, latvieši…...

Lidostas ir vispilnīgākais Maksa Vēbera birokrātijas teorijas iemiesojums.  Pirmkārt, Lidostās viss ir labi tikai tik ilgi, kāmēr viss ir labi.  Otrkārt, tad, kad sākotnējais vissirlabi stāvoklis sašķobās, pasažieris (zināms arī kā "klients", kuram vienmēr taisnība) sajūtas kā goliāts, kuru no visām pusēm sasējuši un pie zemes piesaistījuši mazi nelieši - birokrāti.  Treškārt, katram no minētajiem ir savs noteikts, negrozāms uzdevums un,  Ceturtkārt, tā kā lidostu birokrātiju acīmredzot kontrolē arī absolūti nedemokrātiska vara, tad tiem ir gandrīz vai aizliegts skatīties pa labi vai pa kriesi, kur nu vēl palīdzēt citam. Tādu patvaļu!  Pieņemu, ka pie šāda secinājuma nonāk jebkurš, kurš, izlidojot, pat nerunājot par ielidošanu (īpaši vakarpusē), jau zina un saprot, ka ir nokavējis savu nākamo reisu.  Iznākot no lidmašīnas svētīgā patvēruna, pār klienta  galvu nogāžas vesels lērums jautājumu saistībā ar savas jaunās iekāpšanas pases ...

"Tas ir tipiski Brazīlijai", norādot uz žonglējošu un virpuļojošu "Bobu Mārliju", teica Paulo un piebilda: "Vietējie - tie, kas te dzimuši, paliek dusmīgi, kad kaut ko tādu ierauga". Dusmojas uz varu un iedod kādu reālu. Vēl tagad raksta, ka "neviens nav no Braziljas". Brazīļi paši gan domā, ka tā nav. Kopš pilsētas atklāšanas te ir piedzimusi un uzaugusi vesela paaudze. Superbloku iedzimtie. Nodrošināti, "sakārtoti", par savu un citu vietu pasaulē pārliecināti nākotnes cēlāji. Brazīlijas paralēlo realitāšu neskarti. Nabadzība un lūdzoši cilvēki neietilpa Kubičeka un Nīmaijera pilsētas plānos. Superbloki vēl joprojām esot Braziljas iedzīvotāju iecienītākā dzīves vide - droša, sakārtota, zaļa, dārga. Te daudz svešķermeņu neatrast. Toties mainās (cik nu tai tas tiek atļauts) pilsētas plašo laukumu sarkansmilšainā sterilitāte: līdzās TV tornim uz sabrūkošām flīzēm piemetusies vietējo ēdienu tirgotava, kas pildīta būdiņām un plast...

Es mēģināju savam brazīļu draugam Paulo izskaidrot, kas ir "kondicioniera slimība" - tāda liga, kas piemeklē ziemeļniekus, kad tie iet iekšā un ārā no gaisa kondicioniera atvēsinātām telpām. Viņš pasmējās. Kāda liga mūs piemeklē mitrinātāja pierasinātās telpās - to man vēl atliek noskaidrot. Tomēr pēc divām dienām Brasiljā (nav kļūda - tā ir Brazīlijas galvaspilsēta) ir daži stāsti, par kuriem man viss jau ir vairāk vai mazāk skaidrs. Pirmais "Under Construction" Kā saka Paulo un pārliecinos es, - lielākā daļa, īpaši jau Nīmaijera ēku, šeit atrodas pastāvīgā remontā. Os Condangos 1960tajos triecien tempā uzceltā pilsēta, diemžēl, ir celta no 60to gadu brīnummateriāliem, kuri laika zobam nepretojas. Bibliotēkas kolekcija ir "under construction", jo San Paulo publiskajai bibliotēkai nenāk ne prātā atdot tai visas tās savāktās grāmatas tikai tādēļ ka Brasilja ir galvaspilsēta. Ir arī mākslas muzejs, kuru neredzēsiet nevienā pilsētas reklāmas bukletā, jo tas,...

"Anything worth getting", jautaja man garamejosais kungs, kuram es nejausi uzgrudos, atkapjoties no lietoto gramatu tirgotaja galdina uz Brodvejas un, skiet, 96tas stura. "Man likas interesanta viena par central-austrum Aziju", attraucu es un mes abi kopa devamies pari ielai, kopa ar visiem citiem, nesagaidijusi aicinoso balto cilvecinu luksofora. "Have you read this one?", vins saka un, tapat pa gajeju pareju solojot, izvelk no somas pamatiga izmera gaiszilu gramatu. "It is a new Hungarian novelist, it is the first book and it is great", vins turpina, kamer mes leni sakam solot pari Brodvejai, pa otro gajeju pareju lidz salinai ielas vidu, "it is a story very well told". "One more of those and she will be a big name!" Es piekritu un, novelejusi viens otram lielisku dienu, vins nogriezas uz metro, bet es turpinu celu uz Brodvejas otru pusi. Patiesiba es nemaz negribeju noklut Brodvejas otra puse. Un, diemzel, ari nepaguvu ieg...