Sēžot bārā un malkojot kokteili, mans kolēģis saņēma ziņu: "Osama is dead". "Confirm", atbildēja Ēriks to atsūtījušajam draugam. Atlika man atbaukt uz Ameriku un galā viss bija.
Nebija pagājusi ne stunda kad, beiguši savus kokteiļus, mēs lēni slājām atpakaļ no krastmalas uz galveno Džordžtaunas ielu, lai noķertu taksi braucienam uz savu 15tās un Rhodailandas stūri, kad mums garām sāka skriet un skriet jauniešu bari. Vakara skrējienam tas bija nedaudz par vēlu un tajā parasti nedodas iešļūcenēs, un mums pamazām kļuva pavisam skaidrs, ka viss pūlis kopā ar cilvēku piebāztiem taksometriem un autobusiem dodas uz Balto namu. The Arab Street šovakar bija pārcēlusies uz Vašingtonu.
Tā nu mēs, iesprūduši un vietējo pamesti otrā pilsētas pusē, sākām apsvērt, ko darīt, kad pēdējais metro ir nokavēts, bet visi taksometri brauc mums garām pārpildīti. Galu galā īsti svinīgās noskaņās metāmies uz vienu roku ar Roslinas stacijā satikto meiteni, kas brauca uz - tavu pārsteigumu...Balto namu.
Kad beidzot tikām līdz Baltajam namam, doma palikt kopā ar viņiem prātā gan bija, tomēr pasaulē ar vai bez Osamas, miegs izrādījās stiprāks.
Aiz mana loga, pāris km no Baltā nama, ir tik pat skaļi kā dienā. Lidinās helikopteri, klaigā ļaudis un rīt, esmu droša, mājasdarbus neiesniegs ne tikai stacijā satiktā metene.
Comments