Aizbraukšana

"Пятница?", es testēju uz vietējiem savas no grāmatām iegūtās zināšanas par Dušanbe, vai tā tulkojas pilsētas vārds? 

"Понедельник! Какое глупое название", un mēs aizrunājamies līdz aizbraukšanai. Es sāku runāt par vāciešiem, kuriem pie Dušanbe savulaik bija vesels ciems (tiesa, kā man norāda, 40to gadu beigās arī pati Dušanbe nebija nekas daudz vairāk kā paliels ciems ar vienu ielu, uz kuras tad tagad arī sēžam. (To no 4 kišlakiem, kuriem pagadījies atrasties stratēģiskā vietā, un viena lielāka tirgus par savu bāzi pārvērta boļševiki). Viņi man stāsta par visiem pārējiem. 

"Es šai mājā dzīvoju jau no 70tajiem, kad to uzcēla", kolēģis stāsta un rāda uz kokos ieaugušu pelēku un neglītu 70to gadu trīsstāvu blokmāju pašā pilsētas centrā.  Kādreiz viņa mājā esot dzīvojuši 30 dažādu tautību cilvēki un tad Dušanbe kādam pajautāt, kāda ir viņa tautība,  ticis uzskatīts par milzīgu nelaipnību. Igauņi, čečeni, krievi, vācieši, armēņi, poļi, latvieši…"Visi aizbrauca." Ja pareizi saprotu - tikai daži aizbrauca atpakaļ, vēl vairāk vienkārši aizbrauca prom. "Vīrs, ko šodien satikām restorānā, - mans kursabiedrs", man stāsta,  "un vēl viens klasesbiedrs - tas ir viss, kas man palicis. Trīs gadu laikā visi mani draugi bija prom." 

Nu es  daudz labāk saprotu ēnainās norādes uz to, ka "te vairs nav kā bijis", kuras kādreiz norakstīju vienīgi uz varas maiņām un valdības ekscentrismu. Ar tiem, kas bija uzcēluši Dušanbe, aizbrauca arī pati Dušanbe.  "Tā", saka man Kamals, "skaties! Tā kā tā sieviete ir ģērbusies, tā Dušanbe neviens neģērbās" un norāda uz tradiionālajā garajā tunikā un tai pieskaņotās biksēs, koši tērptu sievieti pretējā ielas puse. "Tie visi ir laucinieki." Dušanbieši aizbrauca un viņi  - Tadžiki - atbrauca vietā. 

Es mazliet viļos, ka tik vienkārši tiek sagrauta mana iedomātā skaistā realitāte. Iebraucēja acis ir maldinātas, domājot, ka pilsēta ir bagāta dažādībā. Cik gan dumji bija domāt, ka dažādība ir tikai divi. Bet tagad tie divi te maisās: acīmrezami ne tadžikiete, tērpusies tradicinonālā tērpā ar neiztrūkstošo biezo vesti un milzīgu priekšautu, vada mazu, visai kolorītu tējnīcu, bērni un pieauguši runā pilnīgi tīrā tadžiku un krievu valodas mikslī vai runā katrs savā valodā. Tadžikistāna un tadžiki ir divas dažādas lietas.  

Kad tu to saproti, tad pēkšņi arī košās kundzītes, kas ar pūkainām slotām katru dienu slauka katru parka stūri, ar Donkihotisku vērienu mēģinot pievārēt putekļaino klimatu, vai ar tik pat nenoliedzamu dedzību pulē katru viesnīcas fasādes flīzi, vairs nešķiet  "out of place". Viņas ir "out of place". 


Vairums oriģinālo Dušambiešu bērnu - tāpat.