Skip to main content

There is no template for life! [by Kate]

On curves and macroeconomic Sundays and Cafe Montmartre, that as we learned later, would become our second home. (Piebilde: visi dabuja A) Makroekonomikas eksamenaklatbutne ir ne tikai sajutama, vel vairak - ta ir sataustama.. Nemot vera augstak mineto, visu domas, pardomas un aizdomas sodien graviteja tikai un vienigi ap Solow izaugsmes (vai ari ka nu to latviski sauc) modeli, LM un IS liknem, Zelta likumiem, Fishera efektiem un dazadiem citadiem..tikumiem. Ziniet, sads-tads ieguvums no ta visa ir. Varu lasit avizu ekonomikas lapas kaut ko no ta visa ari saprotot! Lai nu ka, kad draudzigi noputamies, secinot, ka merkis ir sasniegts -- ar sodien simtkart parrunatopietiks, lai mes sapnotu tikai un vienigi par makroekonomiku, nakamais solis bija ne mazak..izglitojoss.. Cafe Monmartre -  LIVE. Mans lepnums bija neizsakams, viena no Max dziesmam man ir tas gods but par autoru veselai rindinai!!..Ja pareizi atceros, mes to uzradijam, kad negribejas iet uz pienemsanu, ko rikoja skola (tais senajos laikos, kad macibas nebija sakusas un brivais laiks bija neizsmelams resurss:) Turpinaju savas paparazzi gaitas (tas bridis pienaks, kad kads mani iesudzes par privatas dzives aizskarsanu:) -- bildes sekos. Šīs nav skaistākās...Bet, ziniet, un man gribas pasūdzēties...kāda mistiska iemesla dēļ fotogrāfs nekad tās nedabū! Skaistākās pieejamas šeit pie fotoaparātao īpašnieka:)

Comments

Popular posts from this blog

Makss Vēbers lidostā

Lidostas ir vispilnīgākais Maksa Vēbera birokrātijas teorijas iemiesojums.  Pirmkārt, Lidostās viss ir labi tikai tik ilgi, kāmēr viss ir labi.  Otrkārt, tad, kad sākotnējais vissirlabi stāvoklis sašķobās, pasažieris (zināms arī kā "klients", kuram vienmēr taisnība) sajūtas kā goliāts, kuru no visām pusēm sasējuši un pie zemes piesaistījuši mazi nelieši - birokrāti.  Treškārt, katram no minētajiem ir savs noteikts, negrozāms uzdevums un,  Ceturtkārt, tā kā lidostu birokrātiju acīmredzot kontrolē arī absolūti nedemokrātiska vara, tad tiem ir gandrīz vai aizliegts skatīties pa labi vai pa kriesi, kur nu vēl palīdzēt citam. Tādu patvaļu!  Pieņemu, ka pie šāda secinājuma nonāk jebkurš, kurš, izlidojot, pat nerunājot par ielidošanu (īpaši vakarpusē), jau zina un saprot, ka ir nokavējis savu nākamo reisu.  Iznākot no lidmašīnas svētīgā patvēruna, pār klienta  galvu nogāžas vesels lērums jautājumu saistībā ar savas jaunās iekāpšanas pases ...

Az enyém családi [Mājas]

On my new house, and the feeling of being at home... PS. Pēdējo 6 mēnešu laikā, uz īsāku vai garāku laiku, esmu mainījusi mājas 4 reizes. No tā sasodīti nogurst. Nu man ir 6 mēneši īstu māju Budapeštā. Man ir arī divi lieliski dzīvokļa biedri - Kadrija un Uku [kaut kad drīzumā centīšos sadabūt kādu mūsu bildi!] . Par dažādības un jautrības trūkumu nesūdzamies :)

Superbloku iedzimtie

"Tas ir tipiski Brazīlijai", norādot uz žonglējošu un virpuļojošu "Bobu Mārliju", teica Paulo un piebilda: "Vietējie - tie, kas te dzimuši, paliek dusmīgi, kad kaut ko tādu ierauga". Dusmojas uz varu un iedod kādu reālu. Vēl tagad raksta, ka "neviens nav no Braziljas". Brazīļi paši gan domā, ka tā nav. Kopš pilsētas atklāšanas te ir piedzimusi un uzaugusi vesela paaudze. Superbloku iedzimtie. Nodrošināti, "sakārtoti", par savu un citu vietu pasaulē pārliecināti nākotnes cēlāji. Brazīlijas paralēlo realitāšu neskarti. Nabadzība un lūdzoši cilvēki neietilpa Kubičeka un Nīmaijera pilsētas plānos. Superbloki vēl joprojām esot Braziljas iedzīvotāju iecienītākā dzīves vide - droša, sakārtota, zaļa, dārga. Te daudz svešķermeņu neatrast. Toties mainās (cik nu tai tas tiek atļauts) pilsētas plašo laukumu sarkansmilšainā sterilitāte: līdzās TV tornim uz sabrūkošām flīzēm piemetusies vietējo ēdienu tirgotava, kas pildīta būdiņām un plast...