Skip to main content

Weather and culture

...shocked.

So here I am. Oxford. A place of many great minds and a truly medieval internet connection. Somehow it feels that I have never really left. Neither from here, nor from Budapest.

I am weather shocked. After 37C in Budapest for the last few days, and just sligtly less than that in the days before..I landed in Gatwick to discover something that resembled Busapest in March + some nasty little rain.

And I am culture shocked. I went to the supermarket and people were patiently standing in neat qeues. Not to mention the fact that I feel nearly compelled to listen to what people around me are speaking b/c they talk in English. All of them. In every place. All the time. No place, no space and no privacy:) Same boi and elnezest do not work any more.

The place is fantastic and so are the people. My thesis is almost done. And that makes life nearly fantastic, too. There is some hope that I might actually be able to become a normal social being. Again!

Comments

Popular posts from this blog

Makss Vēbers lidostā

Lidostas ir vispilnīgākais Maksa Vēbera birokrātijas teorijas iemiesojums.  Pirmkārt, Lidostās viss ir labi tikai tik ilgi, kāmēr viss ir labi.  Otrkārt, tad, kad sākotnējais vissirlabi stāvoklis sašķobās, pasažieris (zināms arī kā "klients", kuram vienmēr taisnība) sajūtas kā goliāts, kuru no visām pusēm sasējuši un pie zemes piesaistījuši mazi nelieši - birokrāti.  Treškārt, katram no minētajiem ir savs noteikts, negrozāms uzdevums un,  Ceturtkārt, tā kā lidostu birokrātiju acīmredzot kontrolē arī absolūti nedemokrātiska vara, tad tiem ir gandrīz vai aizliegts skatīties pa labi vai pa kriesi, kur nu vēl palīdzēt citam. Tādu patvaļu!  Pieņemu, ka pie šāda secinājuma nonāk jebkurš, kurš, izlidojot, pat nerunājot par ielidošanu (īpaši vakarpusē), jau zina un saprot, ka ir nokavējis savu nākamo reisu.  Iznākot no lidmašīnas svētīgā patvēruna, pār klienta  galvu nogāžas vesels lērums jautājumu saistībā ar savas jaunās iekāpšanas pases ...

Az enyém családi [Mājas]

On my new house, and the feeling of being at home... PS. Pēdējo 6 mēnešu laikā, uz īsāku vai garāku laiku, esmu mainījusi mājas 4 reizes. No tā sasodīti nogurst. Nu man ir 6 mēneši īstu māju Budapeštā. Man ir arī divi lieliski dzīvokļa biedri - Kadrija un Uku [kaut kad drīzumā centīšos sadabūt kādu mūsu bildi!] . Par dažādības un jautrības trūkumu nesūdzamies :)

Superbloku iedzimtie

"Tas ir tipiski Brazīlijai", norādot uz žonglējošu un virpuļojošu "Bobu Mārliju", teica Paulo un piebilda: "Vietējie - tie, kas te dzimuši, paliek dusmīgi, kad kaut ko tādu ierauga". Dusmojas uz varu un iedod kādu reālu. Vēl tagad raksta, ka "neviens nav no Braziljas". Brazīļi paši gan domā, ka tā nav. Kopš pilsētas atklāšanas te ir piedzimusi un uzaugusi vesela paaudze. Superbloku iedzimtie. Nodrošināti, "sakārtoti", par savu un citu vietu pasaulē pārliecināti nākotnes cēlāji. Brazīlijas paralēlo realitāšu neskarti. Nabadzība un lūdzoši cilvēki neietilpa Kubičeka un Nīmaijera pilsētas plānos. Superbloki vēl joprojām esot Braziljas iedzīvotāju iecienītākā dzīves vide - droša, sakārtota, zaļa, dārga. Te daudz svešķermeņu neatrast. Toties mainās (cik nu tai tas tiek atļauts) pilsētas plašo laukumu sarkansmilšainā sterilitāte: līdzās TV tornim uz sabrūkošām flīzēm piemetusies vietējo ēdienu tirgotava, kas pildīta būdiņām un plast...