Te bija jābūt ierakstam par to, kā mēs ar manu nejauši satikto kolēģi/draugu no Gruzijas devāmies ekskursijā, satikām takstistu, kurš mūs aizveda uz Biškekas pilsētnieku iecienītāko pusdienu ēdnīcu; kā pie mūsu galdiņa piesēdās nejaušs vietējais puisis; kā mēs sadraudzējāmies un kā viņš mūs izvadāja savā mašīnā lieliskā ekskursijā pa pilsētu un kalniem ap to, sakot; "Jūs taču arī darītu tāpat, ja satiktu mani Rīgā vai Tbilisi"..
Lidostas ir vispilnīgākais Maksa Vēbera birokrātijas teorijas iemiesojums. Pirmkārt, Lidostās viss ir labi tikai tik ilgi, kāmēr viss ir labi. Otrkārt, tad, kad sākotnējais vissirlabi stāvoklis sašķobās, pasažieris (zināms arī kā "klients", kuram vienmēr taisnība) sajūtas kā goliāts, kuru no visām pusēm sasējuši un pie zemes piesaistījuši mazi nelieši - birokrāti. Treškārt, katram no minētajiem ir savs noteikts, negrozāms uzdevums un, Ceturtkārt, tā kā lidostu birokrātiju acīmredzot kontrolē arī absolūti nedemokrātiska vara, tad tiem ir gandrīz vai aizliegts skatīties pa labi vai pa kriesi, kur nu vēl palīdzēt citam. Tādu patvaļu! Pieņemu, ka pie šāda secinājuma nonāk jebkurš, kurš, izlidojot, pat nerunājot par ielidošanu (īpaši vakarpusē), jau zina un saprot, ka ir nokavējis savu nākamo reisu. Iznākot no lidmašīnas svētīgā patvēruna, pār klienta galvu nogāžas vesels lērums jautājumu saistībā ar savas jaunās iekāpšanas pases ...
Comments