Skip to main content

Ulaanbaatar in Dayligt

Today was the first time we saw Ulaanbaatar in daylight. It means - I walked futher and longer than to the office and our newly discovered supper place. A nice little Babel. We spent some fun but depressing time shopping for souvenirs together with one of our interpreters – Byan ( Mongolian names are complicated!!). He told me mass of funny stories about Mongolian language. One of them was about Mongolian sense of direction. From now on I’ll always remember that whenever a Mongolian talks about directions " straight, to the right and then to the left" must not be followed directly, that is, it`s better not to follow the direction where he or she points her finger. Instead we must pull out our little compasses and find the South. Then turn to the East and then to the West. In Ulaanbaatar it’s much easayer. For those who have no clue about where is the South – just find the Big Mountain! If its cloudy (and it happens sometimes)…you’ll just have to trust your pears… Oh, oh, oh – I also tried kumis – the fermented horse milk. Not too bad. But then again I did not drink enough to learn what the “bad” actually means :)Tomorrow we are going out! Out of the UB city. To a place with real gers and real horses. Almost countryside :) Unfortunately since I learnt that because of the Mongolian Buddhism (a mixture of the Buddhism and shamanism, which implies that they also believe in spirits) it is not allowed to take home anything from the mountains! This superstition works only if you are aware of it…Such a pity I am!

Comments

Popular posts from this blog

Az enyém családi [Mājas]

On my new house, and the feeling of being at home... PS. Pēdējo 6 mēnešu laikā, uz īsāku vai garāku laiku, esmu mainījusi mājas 4 reizes. No tā sasodīti nogurst. Nu man ir 6 mēneši īstu māju Budapeštā. Man ir arī divi lieliski dzīvokļa biedri - Kadrija un Uku [kaut kad drīzumā centīšos sadabūt kādu mūsu bildi!] . Par dažādības un jautrības trūkumu nesūdzamies :)

Makss Vēbers lidostā

Lidostas ir vispilnīgākais Maksa Vēbera birokrātijas teorijas iemiesojums.  Pirmkārt, Lidostās viss ir labi tikai tik ilgi, kāmēr viss ir labi.  Otrkārt, tad, kad sākotnējais vissirlabi stāvoklis sašķobās, pasažieris (zināms arī kā "klients", kuram vienmēr taisnība) sajūtas kā goliāts, kuru no visām pusēm sasējuši un pie zemes piesaistījuši mazi nelieši - birokrāti.  Treškārt, katram no minētajiem ir savs noteikts, negrozāms uzdevums un,  Ceturtkārt, tā kā lidostu birokrātiju acīmredzot kontrolē arī absolūti nedemokrātiska vara, tad tiem ir gandrīz vai aizliegts skatīties pa labi vai pa kriesi, kur nu vēl palīdzēt citam. Tādu patvaļu!  Pieņemu, ka pie šāda secinājuma nonāk jebkurš, kurš, izlidojot, pat nerunājot par ielidošanu (īpaši vakarpusē), jau zina un saprot, ka ir nokavējis savu nākamo reisu.  Iznākot no lidmašīnas svētīgā patvēruna, pār klienta  galvu nogāžas vesels lērums jautājumu saistībā ar savas jaunās iekāpšanas pases ...

Наличные везете?

Dušanbe lidosta, 5:45 no rīta. Pēc relaksētas drošības pārbaudes es nonāku pie galdiņa aiz kura sēž kungs, kuram ir visai neskaidras funkcijas. Es teiktu spiegs? Viņa vienīgais mērķis ir noskaidrot, ko es darīju šai valstī? Tērpts diezgan nepatīkami pelēki zilas krāsas formas tērpā, kuru rotā uzraksti, kuri man, protams, tā arī paliek nesaprotami, omulīgais kungs visu manis stāstīto pieraksta vienkāršā kladītē. - "Тааак", viņš gari novelk un jautā,"а наличные какие то везете? Доллары, Евро есть у вас?" - "Да", saku viņam vaļsirdīgi , "у меня тут осталось триста с чем то самони, которых я не успела поменять". Tie 300 - 400 samoni ir aptuveni 35-40 latu, kurus es, neapjaušot vietējās cenas, izņēmu no bankomāta un kas daudziem šeit ir mēneša alga. - "Да вы что?", pārsteigts iesaucas mans spiegs ,"Что же вы с ними делать то будете? Перегарите (??). Давайте мне, я схожу и поменяю! Там же 80 долларов, что ли получается?" Tādu paš...