Dušanbe lidosta, 5:45 no rīta. Pēc relaksētas drošības pārbaudes es nonāku pie galdiņa aiz kura sēž kungs, kuram ir visai neskaidras funkcijas. Es teiktu spiegs? Viņa vienīgais mērķis ir noskaidrot, ko es darīju šai valstī? Tērpts diezgan nepatīkami pelēki zilas krāsas formas tērpā, kuru rotā uzraksti, kuri man, protams, tā arī paliek nesaprotami, omulīgais kungs visu manis stāstīto pieraksta vienkāršā kladītē.
- "Тааак", viņš gari novelk un jautā,"а наличные какие то везете? Доллары, Евро есть у вас?"
- "Да", saku viņam vaļsirdīgi , "у меня тут осталось триста с чем то самони, которых я не успела поменять".
Tie 300 - 400 samoni ir aptuveni 35-40 latu, kurus es, neapjaušot vietējās cenas, izņēmu no bankomāta un kas daudziem šeit ir mēneša alga.
- "Да вы что?", pārsteigts iesaucas mans spiegs ,"Что же вы с ними делать то будете? Перегарите (??). Давайте мне, я схожу и поменяю! Там же 80 долларов, что ли получается?"
Tādu pašu piedāvājumu, atstāt naudu, lai aizietu samainīt, man vakar izteica arī viesnīcā, bet, piekritīsiet, tas tāds neparasts piedāvājums. Bet nu saprotu, ka vairs jau nav kur sprukt, ja nevēlos pilnu naudas maku ar somoni. Piesardzīgi dodu viņam naudu un viņš skrien prom, pa ceļam uzjautādams:
- "А вам 80 долларов хватет? Может 100?"
Nu, kad jau piedāvā simts, saku, lai tik nes simts, ja dod, un mēs sirsnīgi pasmejamies. Vīrs aizskrien, laiks iet un man tā kā būtu jāiet reģistrēties lidojumam, bet viņa kā nav, tā nav, līdz redzu - skrien un jau pa gabalu sauc:
- "А как вам франки? Годятся?"
- "Годятся, годятся", saku viņam, pirms viņš atkal kaut kur aizskrien, šoreiz pretējā virzienā, bet vēl joprojām nesaprotu, par ko viss šis pasākums?
Pēc mirkļa vīrs pieskrien atkal un satraukts saka, vēl joprojām turot rokās kaudzi ar maniem samoni:
- "А вас Бахтир привез? Да? А он мой друг! Да, да, мы друзя!" Un atkal aizskrien.
Secinu, ka mans šoferis vēl joprojām ir ārpusē, droši vien atkal saticis kādu paziņu. Man vienmēr ir bijušas aizdomas, ka viņš pazīst pusi Dušanbe. Un nu izrādās, ka zina arī manu nule iegūto draugu - nezināmās izcelsmes ierēdni - un, lai arī es vēl joprojām nesaprotu visu šo satraukumu un rosību ar manu naudu, nu mums - man un šim kungam - ir kopīgs draugs un tā te ir liela lieta!
Paiet vēl dažas minūtes un vīrs ir atpakaļ vēlreiz, un sniedz man banknotes.
- "Вот, даже Евро вам достал!", viņš saka ar tik pat platu smaidu un uzsāk dzirkstošu sarunu par to, ka nākamreiz, kad es atbraukšu, man noteikti, noteikti ir jāatved tas Rīgas balzams un mums ir kopā ar Bahtiru tas jāpamēģina. Es jau sāku atvainoties, par to, ka man tā balzama nav pašreiz un stāstīt, ka parasti jau vedu, bet šoreiz viena diena mājas un tā.. nekādi nesanāca, nebija laika. Bet viņš tik smaida un sit man pa plecu, un stāsta, ka citā reizē ir noteikti nepieciešams balzams!
Visbeidzot jautāju, kā lai viņam pasakos viņam par visām pūlēm, kā lai saku paldies? Bet viņš ar tādu pašu smaidu man skaidri noskaita "paldies" tadžiku valodā! Apmulstu un to tad arī paklausīgi atkārtoju, kāmēr viņš jau stumj mani uz reģistrēšanās pusi, mudinot, lai tik eju, ka nenokavēju lidmašīnu. Es lieku makā savus Eiro un atskatos pār plecu, viņš stāv un aktīvi māj ardievas.
Восток - дело тонкое
Comments