Bērnībā ne tikai zāle bija zaļāka un debesis zilākas, bērnībā arī citroni bija, smaržoja un garšoja savādāk. Atcerieties? Tie bija skaisti, precīzas iegarenas formas un koša cāļa dzeltenumā ar gludu un plānu miziņu, un dzirkstošu smaržu. Reizēm pie kātiņa bija aizķērusies skaista lapiņa. Man vienmēr ir licies, ka tā ir kraukšķīga, bet kraušķīga tā ir tikai manderīniem mūsdienu lielveikalos. Te es ieraudzīju tieši tādu citronu, daudz, daudz šādu citronu, dzeltenus kā saule un smaržojošus tā... kā smaržoja citrons pie tējas tais rītos, kad es vēl devos uz bērnudārzu.
Tādus te labrāt liek pie tējas un to piedāvā vienmēr un visur. Kafiju gan nepiedāvā gandrīz nekad, bet, ja piedāvātu, tā būtu šķīstošā kafija. Mana teorija: iespējams, tas tādēļ, ka tajik it kā esot cēlies no vārda ne-turks, ja būtu turks, tad noteikti piedāvātu īstu, biezu, melnu, saldu kafiju. Teorētiski. Bet patiesībā man liekas, ka tēja padara lietas vienkāršākas, kāmēr kafija sarunu tā kā samudžina, tā kā sarežģī. Varbūt, ka maiga garša labāk raisa domas?
Pēdējās dienās esmu paviesojusies dažādās interesantās vietās. Patiesībā kādos astoņos dažādos birojos, tomēr izpratne par to, kas ir birojs, arī ir visai stiepta lieta. Kā izrādījies. Šo rītu sāku ar ceļojumu, meklējot 12 stāvu māju, kuras sestajā stāvā bija viena labi pazīstama vietējā pētījumu kantora mājvieta - dzīvoklis, kurā mēbeļu neesamība tomēr nekādi nevarēja kliedēt dzīvokļa sajūtu.
Vietējais UNDP birojs ir ērti iekārtojies mazā kambarītī Austrumu pētniecības institūtā, kura ārējā izskatā par Austrumiem gan atgādina tikai smalkiem kokgiezumiem rotātas durvis. Šai ēkā, tāpat kā ik katrā kaut mazākajā mērā ar valdību saistītā vietā, pie durvīm sēž formas tērpā ģērbies cilvēks, kuram allaž ir jāpajautā atļauja. Izejot teicu ardievas, bet viņš pat nepamanīja. Toties es pamanīju šo lielisko auto, kuru laiski laboja ausainē un biezā jakā tērpies vīrs.
Tomēr visinteresantākais ofiss bija vecākajam socioloģisko pētījumu nvo, kuru dibinājuši "муж, жена и теща". Tas atrodas vienkāršā, no pilsētas centra nedaudz nosti esošā divstāvu ēkā, šauru, tumšu koridoru, kura sānos bija vienkāršas, metāla durvis ar numuru 7. Paspēju vien nomurmināt, ka ceru, ka viņi, pēdējā mirklī uzrunāti, nebūs mani uzaicinājuši uz savām mājām, kad atvērās durvis, tajās parādijās maza auguma, omulīgs vecāka gadagājuma kungs, bet viņam aiz muguras - istabā - pie rakstāmgalda, iekarsusi sarunā ar kādu jaunu cilvēku,
sēdēja kundze, kuru mēs nosauktu par vecmāmiņu, bet viņa, pēc visa spriežot, pildīja direktores un sekretāres pienākumus. Tā nu mēs noturējām sarunu mājas kārtībā mēbelētā istabā, kurā netrūka nedz sekcijas, kuras vitrīnā gozējās daži tējas trauki, šķietami vairs nelietots rakstāmgalds un trīs interesantas krāsas segām klāti dīvāni. Tā mēs noturējām ļoti
interesantu sarunu tās pašas blāvi zilās lampiņas gaismā.
Visbeidzot es šodien noskaidroju, ka mēdz būt arī tādi
centrālie pasta kantori, kur markas
netirgo. Cilvēks, kurš parasti (kaut kad) tirgo markas, kuras nav vietējai sūtīšanai, vienkārši šodien nebija darbā. Šķiet, ka nodot šo pienākumu kolēģiem nedrīkst.
Comments