Gara, zilganas lētu Ķīnā ražotu ekonomisko spuldžu zilganās gaismas pielieta iela. Tai abās pusēs baltas vienstāvu ēkas un tām pieguļošas baltas sētas. Gandrīz nevienai nav logu, kuri iziet uz ielu. Tas man atgādina grāmatu, kuru pašreiz lasu. Par mazu Irākas ciemu, kurā nevienai mājai nav logu uz ielu, lai saglabātu sieviešu privātumu. Sievietes tomēr ir attapīgas un dažādu apsvērumu vadītas izrubina māla sienās mazus skatāmcaurumiņus "ērtā acu augstumā". Reizumis pārādās kāda auto darbnīca un pēc laika mēs apstājamies pie kafejnīcu rindas. Sen nestrādājošas un aplauztas neona gaismas, šašlika smarža gaisā, virs durvīm karājas milzīgs kalnu kazas galvaskauss, kuru rotā iespaidīgi ragi. Bakha aizskrien, jau kuro reizi, paskatīties, vai ir plovs. Es vēl joprojām nesaprotu, kā tā var būt, ka, ja ir ēstuve valstī, kur plovs ir liela lieta, ēstuvē, kura, turklāt, ir plaši zināma ar savu plovu, šīs lietas varētu nebūt? Bakha atgriežas priecīgs. Plovs ir!!
Par šo vietu, ko tautā dēvē par "Колхоз Россия", esmu dzirdējusi daudz. Galvenokārt saistībā ar labāko plovu pilsētā. Stāstījumu vienmēr pavada tāds kā smīns un sejas izteiksme kā Rīdziniekam, kad tas cenšas ārvalstu viesim aprakstīt Mazā kalna ielas šarmu. Šarms ir, rajona īpatnības ir, bet vai viesis pareizi sapratīs? Nosaukums nav cēlies no iedzīvotāju nacionālajām īpatnībām, te gluži vienkārši vēl pavisam nesen ir bijis kolhozs ar tieši šādu nosaukumu, bet pāri pļaviņai, kur toreiz noteikti ir ganījusies kāda govs, sākas Dušanbe un slejas 12 stāvu mājas. 50tajos gados, kā stāsta mani pavadoņi, lai no Dušanbe uz šejieni atbauktu darba darīšanās, bija jākārto ceļazīme un komandējuma rīkojums. Tā tik šodien nav nekādas kārtības:)
Mēs dodamies iekšā un pār mani gandrīz burtiski nolīst šīs vietas kolorīts, turklāt biezā slānī. Tā ir apaļa telpa kupola formā, pretim ieejai izbūvēta neliela skatuve, kuru izgaismo vai rotā? eglītes gaismiņas. Uz tās sēž silti ģērbti vietējie muzikanti un iemēģina sintezatoru. Visas sienas līdz pat griestu kupolam, kura zaļgani pelēka auduma tapsējumu noslēdz kandelabrs, kurā lepni deg divas lielas stuldzes, pielejot neparasto telpu ar spoži baltu gaismu, ir klātas ar spoguļiem. Apkārt spoguļotajai telpai novietoti galdi, bet starp tiem pusaizvilkti aizkari, aiz kuriem slēpjas mazi un samtainu, pelēku mēbeļdrēbi iztapsēti kambarīši tiem, kuri vēlas baudīt vientulību un sarunājoties kliegt nedaudz klusāk. Mums ierāda vienu no tiem, kurā par šausmām arī spīd viena vienīga zilgani pelēka vatus 40 stipra ķīniešu spuldzīte un ir, maigi sakot, vēss.
Ēdiena izvēle ir skaidrāka par skaidru - plovs! Pēc laika lielajā zālē sāk dārdēt vietējā izpildījuma un kolorīta mūzika, bet divi manāmi iereibuši apmeklētāji giežas dejā. Ir tikai 7:30. Tā neesot tradicionālā deja, norāda Manučers un Bakha, acīmredzot, lai es nepadomātu, ka šī ir vīriešu versija tām dejām, kuras dejoja meitene slavenajā tējnīcā pirms pāris dienām. Es sāku iztaujāt par to, kā top slavenais plovs, un jau no receptes un procesa vien man ir skaidrs, ka tas ir kaut kas labs un kaut kas garšīgs.
Nezinu, kā top šis, tomēr Колхоз "Россия" ir savējo vieta. Te pusdienās plovu ēst brauc cilvēki no visas pilsētas un tādēļ man vairs nav brīnums, ka lielais kazans pret vakaru rāda tukšumu un man šais dienās tā arī nav izdevies še nokļūt vienlaikus ar plovu. Šodien man veicas - mēs dabūnam pēdējās trīs porcijas. Aromātisks un taukains tas ierodas un es jums galvoju, ka tas ir Vislabākais Plovs, kādu es jebkad esmu pagaršojusi, un, iespējams, arī jūs. Tikai jūs to vēl nezinat:) Vienkārši perfekts. Lai slava tev - Колхоз "Россия"!
Interesantākais notiek vēlāk, kad blakusistabā sākās kaismīgas dejas un dziesmas nu jau daudz plašākā pulkā. Pārkliegt skaņas un saucienus kļūst aizvien grūtāk un man ienāk prātā, ka viss pasākums atgādina kārtīgu ciema klubu. Manuchers un Bakha smejas, sakot, ka, pirmkārt, viņi paši par to tikko runājuši, otrkārt, tas tieši tā arī esot. Колхоз "Россия" kā bijis, tā arī palicis rajons ar savu šarmu un tikumiem. Un man žēl, ka pietrūkst tūrista uzmācības un fotogrāfa nekaunības, lai nofotogrāfētu šo vienreizējo (aka one of a kind) vietu, bet šī dzertuve un ēstuve man paliks atmiņā, ierindojoties vienā plauktiņā ar Kišiņevas bodigu, kur es laikam biju pirmais svešinieks - sieviete - desmitgadē un Budapeštas nenoliedzami kolorīto un labi maskēto (mūsu) tautā dēvēto "The Hungy place", kur deva siltu alu, kuru papildināja ar nostādnēm, kas sakrājušās no citās glāzēs noņemtajām putiņām.
Visādi citādi, pēc 5 stundām es dodos mājup (kur mani sagaida 30 grādu temperatūras atšķirības).
Comments