Skip to main content

Dušanbe migla

Prezidentam šeit ir piecas vai sešas, nu jau man sajucis, rezidences. Pa vienai katrā reģionā, viena pilsētas centrā, viena piepilsētā - kalnos. Pēdējo par saviem līdzekļiem uzcēla un valsts priekšniekam pirms pāris gadiem uzdāvināja valsts bankas prezidents. Tāds neliels namiņš. Patiesībā samērā nelielu (salīdzinot ar citām rezidencēm) namiņu komplekss, kas izskatās kā Rundāles pils zelta zāle, kas izgriezta no pils korupusa, ietupināta kalnos un klonēta trīs reizes.

Jaunākais guvums ir jaunā prezidenta administrācijas ēka aptuvni divu gaismas piļu tilpumā un 2/3 Tadžmahala lielumā. Ietupināta milzīga parka vidū un apjozta ar greznu žogu, tā, vēl neatvērta, rūpējas par vienu no retajām labi apgaismotajām ielām pilsētas centrā un šķiet pilnīgi ārpasaulīga īpaši tad, kad uzzinu, ka 65% cilvēku šeit dzīvo zem nabadzības sliekšņa, turklāt no VISIEM, pat mošejās, tiek vākta nauda jauna HES būvniecībai – no katras mošejas jāsavāc pa 5000 somoniem (kādi 600 lati) un tas nav nekāds nieks, ja lauku skolotājs saņem 60 - 70 latus mēnesī. Šie "sasniegumi" tiek regulāri atspoguļoti vietējos laikrakstos, piemēram: "Vēstniecības darbinieki ziedo Rankūnas projektam divu dienu algu" u.t.t.

Ar HESiem te ir kā ar mūsu tiltiem - sākas lēti un beidzas dārgi (ja vispār beidzas). Jauns nepieciešams tādēļ, ka esošais, lai arī darbojas ar pilnu jaudu, nespēj nodrošināt pietiekami daudz enerģijas, lai elektrība 24 stundas diennaktī būtu pieejama arī ārpus Dušanbe centra. Tur tās gluži vienkārši nav, vai ir noteiktu laiku katru dienu (ja paveicas). Jo tālāk no centra, jo vairāk raustās vājās spuldzītes lukturos un lampās, jo blāvākas ir gaismas uz ielām (ja tādas vispār ir), jo lielāka iespēja, ka mājā ir ļoti auksti ziemā un ļoti karsti vasarā. Šeit visa saimniecība tiek darbināta ar elektrību.

Vietējiem tīri labi patīk ekonomiskā krīze. 85% no HESa saražotās enerģijas labajos gados aprija milzīga alumīnija rūpnīca. Nu tirgus noplacis, ražošana sarukusi un elektrības rēķini arī. Tiesa, tā šim uzņēmumam tik un tā tiek piegādāta faktiski par velti. Runā – tas tādēļ, ka, neraugoties uz to, ka privatizācija šeit ir aizliegta, uzņēumu caur ofšoriem ir ieguvusi prezidenta paplašinātā ģimene.

Bet kāmēr līdz HESam ceļš mērāms daudzos miljardos, pilsēta vakaros slīgst palēk-zilganā dūmakā. Parastās spuldzes, tur, kur tādas vispār ir, ir nomainītas pret ekonomiskiem ekonomiskajiem gaismekļiem, kuri rada drīzāk dūmaku, nevis gaismu. Kur lielas būves pilsētas centrā vairs nerunā par lielu varu stiprumu, tās nomaina mazas vienstāvu mājiņas un vēl blāvākas, laiku pa laikam trīsuļojošas spuldes ielas gaismekļos.

Comments

Popular posts from this blog

Az enyém családi [Mājas]

On my new house, and the feeling of being at home... PS. Pēdējo 6 mēnešu laikā, uz īsāku vai garāku laiku, esmu mainījusi mājas 4 reizes. No tā sasodīti nogurst. Nu man ir 6 mēneši īstu māju Budapeštā. Man ir arī divi lieliski dzīvokļa biedri - Kadrija un Uku [kaut kad drīzumā centīšos sadabūt kādu mūsu bildi!] . Par dažādības un jautrības trūkumu nesūdzamies :)

Makss Vēbers lidostā

Lidostas ir vispilnīgākais Maksa Vēbera birokrātijas teorijas iemiesojums.  Pirmkārt, Lidostās viss ir labi tikai tik ilgi, kāmēr viss ir labi.  Otrkārt, tad, kad sākotnējais vissirlabi stāvoklis sašķobās, pasažieris (zināms arī kā "klients", kuram vienmēr taisnība) sajūtas kā goliāts, kuru no visām pusēm sasējuši un pie zemes piesaistījuši mazi nelieši - birokrāti.  Treškārt, katram no minētajiem ir savs noteikts, negrozāms uzdevums un,  Ceturtkārt, tā kā lidostu birokrātiju acīmredzot kontrolē arī absolūti nedemokrātiska vara, tad tiem ir gandrīz vai aizliegts skatīties pa labi vai pa kriesi, kur nu vēl palīdzēt citam. Tādu patvaļu!  Pieņemu, ka pie šāda secinājuma nonāk jebkurš, kurš, izlidojot, pat nerunājot par ielidošanu (īpaši vakarpusē), jau zina un saprot, ka ir nokavējis savu nākamo reisu.  Iznākot no lidmašīnas svētīgā patvēruna, pār klienta  galvu nogāžas vesels lērums jautājumu saistībā ar savas jaunās iekāpšanas pases ...

Ulaanbaatar xat

23.02.2006. Whether there is such a word or not, Ulaanbaatar is the centre of continentality . The city is hardly a beautiful place and because of the ger districts on the outskirts in winters it is always covered with smog. Though I must admit that all I have seen so far is (surprise, surprise) the landscape from my 11th floor window and a 3 minute walk to and from the office. Have you ever felt like living in a different reality? The country, the city.. everyone seems to follow logic and rules beyond the reach of our thought. But people – people here are kind and beautiful, and the best audience ever . And the sky.. the sky is amazing... outworldly blue. Traffic in UB is wild. This morning we decided that having a driver for a 3 minute drive is weird and tried to cross the street over the crosswalk…Well…I have to admit that if that was not my only (non-weird) possibility to get to work, I’d probably think more than twice before repeating this venture!!! Short after landing at 6am y...