4.05 a.m. nolaižamies Dušanbe, pa ceļam izlaužoties cauri sniega vētrai kaut kur virs kalniem. Touch base un mūsu dzelzs putns tiek aizvilkts uz termināla pusi, kur pēc desmit minūšu gaidīšanas pilots mums žēli atvainojas un paziņo, ka tā nu esot, ka vietējie nespējot sagādāt trepes, lai mēs no lidmašīnas vrētu izkļūt un ka tas varētu vēl prasīt “tādu laiciņu…2 -3 minūtes”. Protams, ka nebija nekādas 2-3 minūtes, bet visas desmit, kurās tomēr varēju netraucēti priecāties par uzrakstu “Душанбе” , kas rotājās uz termināla mājas – īsts šedevrs ar vecu krievu filmu pieskaņu a la “Восток дело тонкое”.
Lidlauks ir tumšs un mūsu lidmašīnai apkārt stāv vīri, kas izskatās pēc slepenā dienesta, apsardzes, vai abu divu krustojuma.
Terminālī ir gaišs un teminālī valda haoss. Mans prieks par to, ka esmu rindā viena no pirmajām, beidzas brīdī, kad ieraugu atveramies konsulārā ofisa durvis. Sasodītā kārtā man, protams, ir nepieciešama Tadžikijas vīza un tas tik pat sasodītā kārtā nozīmē zaudēt silto vietiņu rindā uz pasu kontroli. Ar smagu nopūtu, bet drošu soli, dodos uz minēto biroju, kur, protams, esmu rindā pēdējā. Konsulārais ofiss ir gara telpa ar ādas krēsliem gar malām un galdu telpas galā. Grīdu rotā sārts, rakstains paklājs un uz tā garš tējas galdiņš. Tēju mums nepiedāvā, bet krēsli tiek laipni piedāvāti. Man gan vairāk velk uz gultas pusi.
Vīzas process prasa laiku. Prasa arī nelielu, bet draudzīgu, diskusiju ar konsulu par to, vai un kādēļ Latvijas pilsoņiem nav nepieciešams ielūgums. Vinš man prasa: "турист?", es viņam saku, ka tā kā tomēr ne, un galu galā konsuls paņem manus papīrus un nosaka, ka paskatīšoties. Cilvēks pagūst sēt manī šaubas, vai solījums, ka ielūgumu nevajag, tiešām ir patiesība. Galu galā atskan sauciens “Linda!”. Es esmu vienīgā no sievietēm, kura tika uzrunāta tikai vārdā, nevis, piemēram, miss Linda, kā visas citas pirms manis. Tiesa, man ir nelielas aizdomas, ka tas tādēļ, ka es vienīgā runāju krievu valodā (un nākamajā dienā saprotu, ka konsuls bija par mani informēts kaut kādā atsevišķā veidā). Nieka 30 minūtes, vai aptuveni tā, un manā pasē nu rotājas arī Tadžikijas vīza uz nedēļu. Gaidot rindā pēc vīzas, paguvu papļāpāt ar kādu lietuvieti, un labi ka tā..
Aiz konsulāta durvīm, pie vienīgā atvērtā pasu kontroles galdiņa, kuram laiski apkārt slaistījās vēl kādi 5 robežsargi, bija nevis rinda, bet pūlis. Lai kur tu arī stāvētu, katru priekšā stāvošo varēja reizināt ar trīs, jo katram pievienojās vēl vismaz 2-3 iebraukšanas deklarācijas vēl aizpildošie draugi vai kolēģi. Sagatavojos, morāli (fizisko ķermeni tajā brīdī jau sāka palikt grūti par kaut ko pārliecināt) tam, ka mana rinda pienāks ap 6 a.m. Apdomāju iespēju izspraukties visiem priekšā, bet atmetu.
Lai nu kā – kādā mirklī es izdzirdu kaut kur caur pūļa murdoņu vārdu “Riga” un ieraudzīju, ka mans nule sastaptais lietuvietis drošā solī dodas pie pasu kontroles, apejot visas rindas, un māj man ar roku. Un tad arī es apgāju visas rindas (baru, pareizāk sakot) un pēc dažām minūtēm, kurās uzmanīgi vēroju divu robežsargu sarunu un žestus, kas ietvēra daudz bakstīšanas ar rādītājpirkstu otra cilvēka plecā vai galdā, jau mēģināju saprast, kur ir izeja no šīs lidostas!!
Nevienā zāles stūrī nebija zīmju par “Exit” vai “Выход”, bet vieta, kur verētu tā kā būt sagaidītāju zāle un virs kuras ir zīme “Tоможенный зал” vairāk izskatījās pēc lūgšanu zāles, kura pilna cilvēku, kuri acīmredzami gatavojas rīta lūgšanai. Tādēļ ejam tur, kur priekšā nav sienas vai aizslēgtu durvju, neviens mums (man un pa priekšu ejošajam lietuvietim) uzmanību nepievērš un galu galā aiz neapzīmētām durvīm, kuras laipni atdara kāds milicis, tā vietā, lai nonāktu lidostas sagaidīšanas zālē, es nonāku...laukā, tumsā, auksti rudenīgā gaisā.
Auksti rudenīgajā gaisā man pārdesmit metru priekšā ir armijas ķēde. Aiz armijas ķēdes vārgu laternu gaismā zumēja kluss, liels pūlis – vīrieši, sievietes bērni - mazi un lieli stāv un gaida. Mans jautājums (pirmajam satiktajam milicim, kurš laiski atslējies pret lidostas kolonnu), kur varētu būt kāds kurš gaida mani? Uz ko seko žēlsirdīgs mājiens uz pūļa pusi un atbilde: “там”. Man ir pievienojies satiktais lietuvietis un mēs pamazām sākam apjaust, ka Tadžikijā nav noticis coup d'etat. Viss ir daudz vienkāršāk - mājās atgiežas tie, kuri ir devušies veikt musulmaņa pienākumu – svētceļojumu uz Meku. Un nu mēneša garumā katru nakti pie lidostas pulcējas sagaidītāji (un zagļi, kas naski paķerot koferisus, kamer atbrauceji apskaujas ar gaidītājiem), lai tos pienācīgi sveiktu atpakaļ! Saprotu, ka vienai uz turieni doties man negribas, tādēļ noslēdzu vienošanos ar lietuvieti Raimondas – viņš nāks man līdzi un par to es viņam apsolu, ka mans šoferis viņu aizvedīs uz viesnīcu. Pasmaidu un pie sevis nodomāju, ka ar mani viss ir kārtībā – kārtējais lidojums/piedzīvojums.
Lēni tuvojamies pūlim, un pūlis droši vien labprāt tuvotos mums, ja vien to no visām pusēm neturētu kopā milicijas ķēde. Tiesa tāda relaksēta, kā saprotam, nostājoties pūļa ielokā un sākot pētīt, vai kāds gadījumā tomēr netur rokās zīmīti ar manu vārdu. Zīmītes nav, bet es tomēr sazīmēju savu sagaidītāju. Viņš tur rokās divas sarullētas un saņurcītas papīra lapas, kuras cītīgi pēta, tik pat cītīgi pētīdams arī manu seju. Nojaušu, ka viņam droši vien iedota mana pases kopija (bye, bye personas dati), kuras fotogrāfijai ir maz līdzības ar de facto situāciju.
Iepazīstamies un es saprotu, ka mans sapnis par gultu tiek atlikts uz nezināmu laiku, jo nav atlidojis (katrā ziņā nekur nav redzams) ukrainis, kuram bija jāatlido kopā ar mani. Drošības pēc mēs tomēr nolemjam viņu pagaidīt. Tā nolemdami, mēs neizbēgami saplūstam ar hajj ceļinieku gaidītāju pūli, kurš turpmākās stundas laikā pamazām izmanto iespēju virzīties uz lidostas pusi un galu galā es un mani kompanjoni esam pūļa vidū. Es pētu bērnus, kuri stāv man blakus un paslepus aplūko; puiši apāvuši ko sen neredzētu - galošas. Pētu sievietes lakatos un vīriešus, kuri steidzīgi un skaļi kaut ko skaidro kādam savos mobīlajos telefonos. Uzsākam diskusijas ar miličiem un tiek norunāts, ka man ļaus atgriezties lidostā, lai noskaidrotu, vai Ukrainas kolēģis maz ir ieradies. Un izrādās, ka nav.
Ir tā ap 7 a.m. un mēs beidzot dodamies uz viesnīcu.
Comments