Atvēru acis un redzēju, ka laukā spīd saule. Kalni! Kalni! Mana pirmā doma, un es steidzos pie loga, lai saprastu, vai es tiešām varu redzēt kalnus. Un tur viņi bija. Kalni Austrumos ir par pakāpi vairāk kalni kā, piemēram, Alpi. Katrā ziņā man.
Pieceļos, sataisos un gaidu, kad man zvanīs. Beidzot Bakha man zvana un saka, ka ir klāt. Stundu vēlāk kā teikts un es klusībā zūdos, ka varēju šo stundu vēl pagulēt, bet mierinu sevi ar domu, ka darba dienās man tik un tā būs jāslejas augšā 4:30 pēc Latvijas laika.
Iekāpju auto un jautāju, kas mums šodien plānā – atmiņā palicis, ka vakar ar Manucherhru (organizatoru) runājām, ka jāsatiekas un jāpārrunā, kas notiks pirmdien. Esmu pārsteigta, kad uz manu jautājumu “какой у нас сегодня план?” Bakha man atbild “рынок”. Tirgus un kalni - divas (vienīgās) vietas, kurās es biju izteikusi vēlmi nokļūt.
Tirgus esot mazs. It kā. Un tomēr jau no tālienes var saprast, ka šai vietā notiek kaut kas ar tirdzniecību saistīts. Uz ielām ir daudz vairāk sieviešu, kā ierasts redzēt (lai arī šodienas saulainajā dienā viņu, tērptu košajos tērpos un lakatos, tur ir daudz, daudz vairāk), nav nevienas brīvas vietas, kur novietot auto un uz ielas ir tik pat dzīva kustība kā uz ietves. Lai arī iela ir plata, braucam ļoti lēni, ilgi mēģinam novietot auto, piebraucot gana tuvu, bet tomēr neiebraucot notekgrāvī, kādi vijas cauri visai pilsētai, lai novadītu kalnu ūdeni un, līstot lietum, pārvēršas par mazām upēm. Izkāpt no mašīnas un neiekāpt tai grāvī, arī reizēm ir tīrā māksla.
Galošas! Tādas atceros tikai no bērnības. Spīdīgas un ar sliltu, rozīgi sārtu oderīti. Jaunums – spici purni. Galošas tomēr vienojamies atstāt citai dienai.
Tirgotāju rindas ir garas un šauras. Man par lielu prieku šajā tirgus galā viss sākas ar garšvielām. Es, protams, aizmirstu, ka ir nepieciešams kaulēties un aizrautīgi turpinu ostīt ķimenes, koka gabalus, zālītes un sēklas. Bakhi ir prātīgāks par mani, un acīmredzami pavadījis daudz viesu, lai arī, šķiet, ka tirgus nav tā vieta, kur viesiem bieži gribas nokļūt. Viņš aizved mani nedaudz tālāk pie kāda kunga, pie kura iepērkoties vienmēr un kurš nešmaucoties. Vīra vietā tirgojas viņa mazais dēlēns – 8-9 gadus vecs, smaidīgs puika, tērpies melnā, siltā jakā ar tradicionālo četrstūraino cepurīti galvā, un, acīmredzami, pakāpies uz kādas kastes, lai varētu pārredzēt visu savu tirdzniecību. Kamēr Bakha runājas ar puikas tēvu, mazais tirgonis dod man smaržot ķimenes, piparus, vietējo garšvielu maisījumu un kaltētu tomātu pulveri. Tas viss tiek mērīts glāzēs (šķiet 50 g.) un sabērts papīra turziņās, kas salocītas no apdrukāta papīra. Dabūnu gan atlaides, gan pus glāzi tomātu bonusā, bet mazais tirgonis savas 8 naudiņas. Visus lēmumus pieņem puika pats.
Kāds ieminas par ingveru un mēs dodamies to meklēt, šķērsojot vēl pāris rīsu maisiem un garšvielu bļodām pieblīvētu eju. Tantes krāsainos halātos no lieliem plasmasas spaiņiem tirgo korejiešu salātus – burkānus un kāpostus dažādās marinādēs. Tas esot iegājies no laikiem, kad tos taisījuši un tirgojuši paši korejieši. Nu korejiešu kaut kāda iemesla dēļ vairs nav, bet salāti ir palikuši un to tirgošanos pārņēmušas omulīgās kundzītes košajos tērpos ar neizbēgamo lielo un pūkaino jaku un košu lakatu ap galvu.
Atrodam ingveru. Dārgs, bet aromātisks. Tirgotājs – nenosakāma vecuma vīrs kalsnu seju, ūsām un retiem, slaidiem, dzeltējušiem zobiem – saka, tas tādēļ ka pulveris vests no Irānas un esot īpaši labs. Redzot, ka es par to interesējos, viņš sāk stāstīt receptes tā izlietošanai: ingvers sajaukts ar medu, ingvera dzēriens ar citronu utt. Esam vienojušies, ka ņemšu 5 karotes (mazās kafijas karotītes ar lielu kaudzi). Viņš turpina stāstīt, bet es – pētīt visu, kas sakrauts uz viņa un kaimiņu galdiem. Žēl, ka daļa no tā visa skaidri izskatās pēc aizdomīgiem pulverīšiem, kurus man tā kā gribas, bet tā kā negribas likt koferī.
Klejojums apstājas pie kādas kundzītes. Viņa tirgo augļus un smaida. Sagaršojos saldas kā medus (īstenībā nevis uz lapiņas rakstīts), vietējās vīnogas un nopērku dažus ābolus, arī saldus kā medus. Izjautājusi Bakha par to, no kurienes es esmu, viņa saka, ka grib ar mani nofotogrāfēties. Un tā nu mēs fotogrāfējamies – es viņa un garšīgie āboli un hurma uz viņas galdiņa.
Krievu valodas zināšanas tirgū it pilnīgi nederīgas, jo, ja kāds to arī saprot, krieviski neatbild.
Pavadonis vedina mani uz kādas baltas, cik var spriest no sienas daļas, kas nav aizkrauta ar stendiem un dažādām precēm, mājas pusi, sacīdams, “пошли, я покажу нашу гордость”. Tas ir liels un balts paviljons ar žāvētiem augļiem, no kuru pārpilnības galdi gandrīz lūzt. Esmu brīdināta, ka te ir dārgais gals, bet tikuši otrā, domājams, lētākā galā, sākam iepirkšanos. Tieku pie visa, ko sirds kāro – kopā vesels maiss augļu un riekstu un žāvēta melone. Pa ceļam ārā no tirgus pamanu dīvainas, baltas bumbas mazas sniega pikas lielumā. Intereants un grūti aprakstāms piena produkts, un es tieku arī pie tā.
Pie izejas Bakha satiek kādu draugu, sasveicinās vietējiem pieņemtajā veidā – saņemot roku tādā kā apgrieztā rokasspiedienā (kā laužoties) un saliekot kopā vaigus/ausis (izrādās, ka pieres!), vieglā un līganā kustībā. Kāmēr viņi runā, es pētu. Līdz manu uzmanību atkal piesaista nelaimīgās galošas.
Liekas, ka par ideju, ka es varētu iegādāties galošas, par mani daudz vairāk aizrāvies ir pats Bakha. Laikam mans stāsts par bērnību un galošām ir bijis iedarbīgs. Pieejam pie ratiem, kuri piekrauti šīs mantas un sākam noskaidrot, no kurienes tās nāk, kas ražo. Izrādās – ĻeņingradaJ Sākam skaidrot, kāds izmērs man varētu derēt – 5 vai 6 ir vīru minējumi, kuri izrādās pilnīgi pareizi. 5 ir tieši laikā, bet ar 6 vēl varētu dabūt kājās arī kādu zeķi. Skaidrības par to, ko gribu, man tomēr nav un secinājums (vēlreiz) ir tāds, ka pēc galošām ir jābrauc citu dienu! Tad pat, kad brauksim pēc desas, kura man noteikti esot jāaizved uz mājām.
Comments