“А вы нехотите поехат на рынок, пока тут участники в групах работают до пол третего?”, ar šādu jautājumu pie mums šodien semināra pēdējās dienas vidū, ēdot pusdienas, vērsās šī pasākuma koordinators. Hm. Mēs, īpaši jau kolēģis, kurš rīt 5 am dodas mājup, šādu ideju sākām nopietni apsvērt. Es, protams, galvenokārt dēļ tām galošām:)
Kāmēr mēs apsvērām jautājumu par atbildības un pienākuma sajūtu un Igora vēlmi tomēr nokļūt tirgū, otrs mans līdzbiedrs - Valentīns no Kirgīzijas jeb tepat otrpus kalnam, kā viņš pats saka - teicās palikt, ja nu gadījumā kādam rodas jautājumi. Tā nu mēs mūsu pavadoņa un šofera gādīgā vadībā, un baudīdami jauki pavasarīgo laiku, devāmies uz tirgu. Es tiešām nopirku galošas, tādejādi kļūstot laikam par pirmo un vienīgo viesi, kura vienīgā īpašā vēlme bijusi tieši šāda - atgriezties tirgū un nopirkt galošas.
Tirgus, visā tā raibumā, ir ne-Dušanbe pasaule, visu reģionu un cilvēku raibums, un uz krievu valodas palīdzīgumu tur nevar un nevajag cerēt. Tādēļ mana vienīgā saturīgā saruna raisījās ar kādu jauku tadžiku kungu, kurš, pa pusei taadžiku, pa pusei krievu valodā, stāstīja par garšvielām un, uzzinājis, no kurienes esmu, sacīja, ka mani nekādā gadījumā nedrīkst laist mājās bez plova. Es, jāsaka, būtu gatava norunāt vakariņas, lai pagaršotu viņa gatavotu plovu, jo tas, man nez kādēļ šķiet, noteikti ir tiešām īsts, trekns, kārtīgs vietējais plovs ar "gaļu zem katra rīsa" (ufff).
Pēc pus stundas bijām atpakaļ mūsu darba vietās un pie pienākuma (tiesa, sagrašojušies riekstus, viegli smaržojoši pēc žīras un smaidīgi kā krējumu saēdušies runči).
***
Nupat nācām atpakaļ no vakariņām, kurās man pienācās vistas šašliks, jo tā jau nav gaļa, lejup pa garo un plato un trūkstošu spuldzīšu izraibinātiem svētku rotājumiem rotāto, galveno ielu, uz kuras ik pa 200 metriem stavēja kāda policijas patruļa, un es savā prātā domāju par saviem iespaidiem.
Pirmais – šī ir, iespējams, visattīstītākā, rosīgākā un nenošņurkušākā no nabadzīgām (saskaņā ar GDP, nevis automašīnu markām Dušanbe ielās) postpadomju valstīm, ar lielu dzīvelīgumu un ļoti lielu dažādību – visvairāk jau cilvēku sejās. Tieši šīs dažādības dēļ vakar vakarā veltīju pāris stundu, lai saprastu, kas tas tāds ir – tadžiks. Tas nav saistīts ar reliģiju, kultūru un tās simboliem, bet tieši cilvēku sejām. Varbūt, ka šis nudien ir, kā sacīja Valentīns, civilizācijas un ģeopolitikas lūzuma punkts pasaules kartē.
Otrs - lai arī viss pārējais, domājot par politikas jomām, vairāk vai mazāk stagnē, vai arī ir nokļuvis prezidenta tuvāko loka rokās un tātad faktiski viena valsts reģiona pārziņā, viena lieta attīstās un plaukst. Un tās ir jaunās tehnoloģijas. Vienīgais bizeness, kur minētie nav īsti spējuši pielikt savu roku. Viss šai valstī ir digitalizēts un 3G darbojas jau sen. Mobilie sakari ir uber lēti un cilvēki spriež par to, kā tas būs, ka nu sāksies digitālā televīzija...Tiesa, prezidents nu beidzot ir sapratis, ka radioviļņi ir vērtīgs resurss un grasās sākt tos regulēt.
Trešais - mani ieintriģē tas, ka var pastāvēt valsts, kurā par ietekmi cīnās "tautas"/ reģioni, kuras uzskata, ka tiem ir, un realitātē, vienkaršas ģeogrāfiskas patiesības dēļ, arī ir savstarpēji maz saistības, un kuri tikai 10 gadus atpakaļ ir viens otru slaktējuši nežēlīgākajā no veidiem, lai arī visi saucas vienā vārdā. Pastāvēt, neuzdodot jautājumu, kam mums vajadzīga šī valsts? turklāt domājot par to, kā nostiprināt ideju par viņu valsti ar visu tajā ietilpstošo dažādību. Šis, protams, ir priešstatos, nevis faktos balstīts spriedums.
Ceturtais - es aizvien pārliecinos, ka visinteresantākās ir nejaušās atklāsmes un tikšanās. Tā es pavisam nejauši, pat neatceros kā uzsākām šo sarunu, atklāju, ka šoferis - puisis agros trīsdesmit, stilīgs un vienmēr un visur laikā ar savu mersedesu esošs - ir reiz bijis kārtīga vietējās estarādes zvaigzne (vietējā puišu grupā) un ir lielisks tenors ar skaistu, samtainu balsi.
Piektais - piektais nupat izskrēja no prāta. Laikam laiks doties uz dusu. Es, tiesa ne mana apetītes sajūta, beidzot esmu pieradusi pie vietējā laika, tādēļ - jau pus 12:)
Aha - atcerējos. Valoda, kas tik mānīgi izskatās pazīstama, kad rakstīta ar kirilicas burtiem. Mānīgi. Un atziņa, ka ja šī nebūtu, tad šeit būtu otra Afganistāna, kuru dirdēju kādā sarunā ar vietējiem.
PS. Un, visbeidzot, ja iznāk ieinteresēties par kaut ko ēdamu - vienalga, vai tas ir auglis vai pulveris, vietējie jums noteikti tūdaļ pat pastāstīs, kādai kaitei vai aizsardzībai, tas ir derīgs!
Comments